As you can see, there were so many adventures in Armenia (which also included finally getting enough sleep and some time to be at peace and read a book) that there was not enough time to write and show everything on this blog I wanted to. Today is probably the last post on how a small, remote village can thrive and prosper. The short answer is people. I don’t know the long answer yet, but I’ll sketch a little bit as I see it.

Kalavan is a village with 110-130 inhabitants (the locals gave me different versions) about three hours drive from the capital and only one hour from the border of Azerbaijan. There is no shop, there is no sewage system and no waste management system. There are no asphalted roads. There are 19 children at school, some classes are empty, and there is also one (or more, I’m not sure) with one student in it. An analogue village in Latvia we would most likely “write off” in our minds and internet comments as hopeless.

And yet, the village has not lost population in the last 6-7 years. On the contrary, houses are bought and renovated, both locals and some foreigners are moving or at least partially moving there. There is a newly built and gradually established science centre and, I would say, a community centre, where history, books, activities, tea and more will be housed under one roof (and activities are already there – we spent our classes in the cosy premises of the centre, and it is now occupied by archaeologists with their bags, boxes and notes). According to Wikipedia, Kalavan is a great example of community building and, when Googling, headlines like “Kalavan and the Art of Living” and “Armenia’s Kalavan Village: A Community Development Model for Others” come up. Communities from other villages come to them to learn and get inspired.

I will try not to repeat what you can read for yourself, but here is my “long” answer to why it has been possible – there are people who see opportunities. If they don’t see them, they create them themselves.

The group of kids I mentioned earlier, who are familiar with the local area, see the opportunity to create a service and have a great time together – and take tourists on a hike. Women who know the local plants also offer you to follow and try to “gather your dinner”. They collect recipes from village’s seniors to offer authentic flavours. But it is not only the belly that benefits from it – it is how knowledge continues its life. Families who produce organic honey, set up their homes to welcome guests, and are busy in preparation to open their own winery. A community ready to cover part of the salary of an English teacher so that only their children have access to English classes.

Of course, this did not happen by itself, and this time I send greetings to Robert who saw the potential of Kalavan and gave the first spark (and most likely many others) to its development. But there is a saying – one is not a fighter. Therefore, the same greetings must be sent to everyone else who is up and running, growing, studying, working. And sees opportunities. And creates them.

P.S. I could also tell you the “professional” version of how they have a 10-year development plan created by the community members and how they are gradually specializing in eco-tourism, and how various financial opportunities from EU funds etc. are used for development activities, but let’s leave it to google. For me, this village is a feeling. A good one.

---

Kā redzat, Armēnijā bija tik daudz piedzīvojumu (kas izpaudās arī kā pietiekams miegs un laiks pabūt mierā un palasīt grāmatu), ka nepietika laika visu gribēto uzrakstīt un parādīt blogā. Šodien, iespējams, pēdējais ieraksts – par to, kā neliels, nomaļš ciems tomēr var zelt un plaukt. Īsā atbilde – cilvēki. Garo atbildi es vēl pati līdz galam nezinu, taču mazliet ieskicēšu, kā man šķiet.

Kalavan ir ciems ar 110-130 iedzīvotājiem (vietējie man deva dažādas versijas) aptuveni trīs stundu brauciena attālumā no galvaspilsētas un vien kādas stundas attālumā no Azerbaidžānas robežas. Tur nav veikala, tur nav kanalizācijas sistēmas un atkritumu apsaimniekošanas sistēmas. Tur nav asfaltētu ceļu. Skolā mācās 19 bērni, dažas klases ir tukšas, ir arī kāda, kur ir viens skolēns. Analogu ciemu Latvijā mēs visticamāk savos prātos un interneta komentāros “norakstītu” kā bezcerīgu.

Un tomēr ciems pēdējo 6-7 gadu laikā nav zaudējis iedzīvotājus. Tieši otrādi – tur tiek iegādātas un atjaunotas mājas, pārceļas vai vismaz daļēji pārceļas gan vietējie, gan daži ārvalstnieki. Tur ir nesen uzbūvēts un pamazām noformējas zinātnes un, es gribētu teikt, kopienas centrs, kur zem viena jumta mitīs vēsture, grāmatas, aktivitātes, tēja un vēl (turklāt aktivitātes tur jau mīt – mēs savas nodarbības pavadījām omulīgajās centra telpās, un tagad tās ieņēmuši arheologi ar saviem saiņiem, kastēm un pierakstiem). Vikipēdijas lapā ir rakstīts, ka Kalavan ir lielisks kopienas veidošanas paraugs un pa-google-ējot, krīt acīs tādi virsraksti kā “Kalavan and the art of living” (Kalavan un māksla dzīvot) un “Armenia’s Kalavan Village: A Community Development Model for Others” (Kalavan ciems Armēnijā: kopienas veidošanas modelis/ piemērs citiem). Pie viņiem brauc citu ciemu kopienas, lai mācītos un iedvesmotos.

Mēģināšu neatkārtot to, ko varat izlasīt paši, bet te ir mana “garā” atbilde, kādēļ tas ir bijis iespējams – tur mīt cilvēki, kas redz iespējas. Ja neredz, tad viņi tās rada paši.

Bērnu grupiņa, ko jau iepriekš pieminēju, kas pārzina vietējo apkārtni, saredz iespēju reizē radīt pakalpojumu un forši pavadīt laiku – un ved tūristus pārgājienos. Sievietes, kas pārzina vietējos augus, piedāvā arī tev sekot un mēģināt “savākt savas vakariņas”. Viņas apkopo receptes no ciema senioriem, lai piedāvātu autentiskas garšas. Bet ne jau tikai vēderi no tā iegūst – tā turpina dzīvi zināšanas. Ģimenes, kas gatavo organisko medu, kas iekārto savus mājokļus viesu palikšanai, kas rosās, lai atvērtu savu vīna darītavu. Kopiena, kas ir gatava segt daļu angļu valodas skolotājas algas, lai tikai tā viņu bērniem būtu pieejama.

Protams, tas nenotika pats no sevis, un par to šoreiz sveiciens Robertam, kas saredzēja Kalavan potenciālu un iedeva tā attīstībai pirmo dzirksteli (un visticamāk daudzas pārējās). Bet ir tas teiciens – viens nav cīnītājs. Tādēļ tikpat liels sveiciens ir jāsūta visiem pārējiem, kas rosās un knosās, aug, mācās, strādā. Un redz iespējas. Un rada tās.

P.S. Es jums varētu arī stāstīt “profesionālo” versiju par to, kā viņiem ir 10 gadu attīstības plāns, ko radīja paši kopienas dalībnieki, un kā viņi pamazām specializējas ekotūrismā, un kā attīstības aktivitātēm tiek izmantotas dažādas finansiālās iespējas no ES fondiem u.c., bet tas lai paliek google-s ziņā. Man šis ciems ir sajūta. Laba.

P.P.S. If you’re too lazy to google, here are some links to read more/ Ja esat slinki google-ēt, te dažas saites, kur varat palasīt vairāk: :
https://armenianweekly.com/2018/12/12/kalavan-once-an-obscure-village-in-armenia-now-gaining-international-fame/

https://hetq.am/en/article/78358

https://jam-news.net/kalavan-and-the-art-of-living/

(Latviski zemāk)

Because of flight changes, I am stuck in Moscow for nine hours and want to make good use of the time spent in quite uncomfortable chairs in the siege of duty-free shops, so this will be a post similar to at least one drawer in every home – that contains all sorts of stuff that doesn’t have a place of its own.

1.

First, I will tell you about my name day – the first time I cried in the village of Kalavan. It was August 8th and Shoghik asked me what my favorite food was – she could try to make it. I said potato pancakes (how can a Latvian do without potatoes!) and laughed that she had thought of it just at the right time because the next day is my name day, so I could eat a celebrative meal. So, we talked about whether name days are celebrated in Armenia, how much are they celebrated and so on, and then went on to other topics.

The potato pancakes didn’t work out somehow, but Shoghik’s courgette pancakes occupy a respectable place next to them in my top of the dishes, so I wasn’t upset. In addition, she made me a bracelet in the colors of the Armenian flag – red thread for passionate love, blue for clear skies, yellow for sun and warmth – and my name day had already gone well. But here I was not crying yet.

In the evening, there was a film screening organized by my companion, Croatian Mislav (read a bit more about him in this post too) and we were waiting in the big hall for the rest of the audience to arrive. But the audience didn’t come. Then, we were called to go downstairs – Margarita needed us there, and we went to see what had happened. It was completely dark downstairs, until the light was suddenly turned on and I got the “surpriiiiiise!” just like in the movies. They gave me a wonderfully smelling chamomile crown that I had seen Shoghik and the girls making, without suspecting anything, a heart in the colors of the Armenian flag and a cake that the girls had baked for me the night before. Well, and this is the part where I cried – the people I had barely spent five days with invested their time, work and good thoughts to surprise me on a day that only exists on the Latvian calendar. That’s how these people are, and that’s why the second time I cried (a lot) was when I had to say goodbye to them.

2.

There was another cool event – the Kalavan clean-up, that I suggested when I saw bigger and smaller objects lying on the roadsides and in the yards where they did not belong. It turns out that this idea had already wandered into the minds of the locals, so my invitation quickly resulted in an action – one day everyone who had nothing more important to do took gloves and garbage bags and started cleaning. It turned out so well that we run out of garbage bags before we had walked through all of the areas planned, but I believe it will be completed without me.

This brought me great joy – all the participants were ready to go up and down, crawl in the bushes and soak their feet, and Kalavan became a cleaner and more beautiful place. But more importantly, on all our following hikes, I saw the kids picking up a plastic bag here or a can there, in the mountains, and I felt like a proud mama, for real.

3.

As in the countryside, Kalavan was full of animals, and I want to show them a bit because many of my smiles were caused by them – starting with the piglets that were scrambling in the yard and sleeping in piles (P.S. they were generally avoiding humans, but one was more curious and it came so close to me that I could stroke its sniffer. However, afterwards Ivars got a message “A pig just bit me, ha”). Continuing with the cows, which were beautiful but also big and had large horns, so I appreciated them from at least a short distance, rabbits, which also caused me to be late for one movie screening because I had to continue cuddling with one of them. Then, cats – I haven’t met a more talkative cat than Hunan (I don’t know if I spelled it correctly, but he’ll forgive me), and, in addition, he’s still a very playful kitten at 10 months old. And as far as cats are concerned, Voskan, who is a fantastically generous child, wanted to give me a cat as a goodbye gift, which I regretfully had to decline because I could not take it on board.

And dogs, of course – most of them were quite big and eager to jump on, or at least put on a paw on you to be cuddled or given a treat. The black & white dog in the picture is Voskan’s, and he is also very generous in his love – I became all dirty from his dusty paws several times, we were sitting on the porch in the evenings, until he had enough love and I could go inside, and sometimes he reaaaaaaly wanted to get inside with me. That’s when we fought a bit. Artak and Aida are owners of a lovely white-eyed dog mama, and I got to cuddle one of her puppies, just as adorable as her. Somehow, it was all important enough for you to know.

4.

Finally, I spent part of my adventure in Armenia with another scholarship program participant, Croatian Mislav, who is currently studying to become a geography teacher and taught geography lessons to local children, showed us movies and made an upcycling workshop to remake old t-shirts into fabric bags. Thanks to him, I could learn a bit about another culture, laugh about “I’ll get up early and write my master’s thesis tomorrow” and other jokes, and try some Croatian foods and drinks. Greetings to you, Mislav! Thank you for participating in the great mission “Education will make the world a better place”!

By the way, we shared a nice evening as we presented our countries and shared some treats – I hope the people of Kalavan know how cool Latvia and Croatia are and will soon visit us. P.S. “Laima” chocolates disappeared in about 2 minutes, the sprats and black balsam were not far behind. And how nice it was to eat rye bread again!

---

Lidojuma izmaiņu dēļ esmu uz deviņām stundām iesprūdusi Maskavā un vēlos savu duty free veikalu aplenkumā uz visai neērtiem krēsliem pavadīto laiku izmantot lietderīgi, tāpēc šis būs tāds ieraksts, kas līdzīgs vismaz vienai atvilktnei katrā mājvietā – ar visādiem niekiem un priekiem, kuriem citur neatradās vieta.

1.

Vispirms es pastāstīšu par savu vārdadienu – pirmo reizi, kad es Kalavan ciemā raudāju. Bija 8. augusts, un Shoghik pajautāja, kas ir mans mīļākais ēdiens – viņa varot mēģināt uztaisīt. Es teicu, ka kartupeļu pankūkas (kā gan latvietis var bez kartupeļiem!) un iesmējos, ka īstajā brīdī viņa to ir iedomājusies, jo nākamajā dienā man ir vārda diena, varēšu ēst svētku mielastu. Tā nu mēs aprunājāmies, vai Armēnijā svin vārda dienas, cik ļoti svin un tamlīdzīgi, un turpinājām ar citām tēmām.

Kartupeļu pankūkas kaut kā nesanāca, bet Shoghik kabaču pankūkas ieņem cieņpilnu vietu tām blakus manā ēdienu topā, tādēļ sabēdājusies es nebiju. Turklāt viņa vēl man uzpina aprocīti Armēnijas karoga krāsās – sarkanu diegu kaislīgai mīlestībai, zilu – skaidrām debesīm, dzeltenu – saulei un siltumam, un mana vārda diena jau bija izdevusies. Bet te es vēl neraudāju.

Vakarā bija mana “cīņu biedra”, horvāta Mislav (par viņu arī šajā ierakstā), organizētais filmas seanss un mēs lielajā zālē gaidījām, kad ieradīsies pārējie skatītāji. Bet skatītāji kaut kā nenāca, līdz beidzot mūs pasauca lejā – Margaritai mūs tur vajagot. Nu neko, gājām lūkoties, kas noticis – viss tumšs, neko nevar saprast. Līdz iedegās gaisma un saņēmu tādu “surpriiiiiise!” kā filmās. Man galvā uzlika smaržīgu kumelīšu vainagu, kuru es, neko nenojauzdama, dienā biju redzējusi Shoghik ar meitenēm pinam, uzdāvināja sirdi Armēnijas karoga krāsās un stādīja priekšā kūku, ko meitenes bija iepriekšējā vakarā līdz vēlai naktij cepušas man par godu. Nu, un šajā daļā es jau raudāju, jo cilvēki, pie kuriem es biju tikko atbraukusi, pavadījusi knapi piecas dienas, ieguldīja savu laiku, darbu un labās domas, lai mani pārsteigtu dienā, kas eksistē tikai latviešu kalendārā. Tādi, lūk, ir šie cilvēki, un tādēļ otrreiz es (ļoti) raudāju, kad atvadījos no viņiem.

2.

Vēl bija tāds foršs pasākums kā Kalavan talka, ko ierosināju, redzēdama lielākus un mazākus dabai nepiederošus priekšmetus, kas aizmirsti vai nepamanīti gulēja ceļmalās un pagalmos. Izrādās, šāda doma jau bija klejojusi vietējo prātos, tādēļ mans aicinājums uzreiz arī rezultējās darbībā – vienā dienā visi, kam nebija svarīgāku darbu, ņēmām cimdus un maisus un gājām. Sanāca tik labi, ka beidzās maisi un vienu stūri neizstaigājām, bet es ticu, ka tas tiks pabeigts arī bez manis.

Šis man nesa lielu prieku – visi dalībnieki bija gatavi ložņāt pa augšām un lejām, bedrēm un krūmiem, samērcēt kājas, un Kalavan kļuva tīrāks un skaistāks. Bet, kas ir vēl svarīgāk –  visos mūsu sekojošos pārgājienos es redzēju bērnus paceļam pa kādam maisiņam vai bundžai, kas iemaldījušies kalnos, un jutos kā lepna mamma, nu, tiešām.

3.

Kā jau laukos, Kalavan bija daudz dzīvnieku, un es gribu mazliet arī parādīt viņus, jo daudzi smaidi bija viņu izraisīti – sākot no rukšiem, kas kašņājās pa pagalmu un gulēja čupiņās (P.S. viņi kopumā bija visai izvairīgi pret cilvēkiem, bet viens tomēr bija tāds ziņkārīgāks un pienāca man pavisam klāt, ka varēju noglaudīt šņukuru. Tiesa gan, pēc tam Ivars saņēma ziņu “man tikko iekoda cūka, ha”). Turpinot ar govīm, kas ļoti smukas, bet arī lielas un ragainas, tādēļ es labāk novērtēju no vismaz neliela attāluma, trušiem, kuru dēļ es arī nokavēju vienu filmas seansu – vajag taču vēl pamīļot un pabarot, kaķiem, kuru nebija daudz, bet toties kādi! Runātīgāku kaķi par Hunan (es nezinu, vai uzrakstīju pareizi, bet gan jau viņš man piedos) es nebiju satikusi, turklāt viņš vēl ir ļoti rotaļīgajā 10 mēnešu kaķēna vecumā. Un, par kaķiem runājot – Voskan, kas ir fantastiski dāsns bērns, man vienu uz atvadām gribēja iedot līdzi, uz ko man ar nožēlu nācās atbildēt, ka nevaru viņu paņemt lidmašīnā.

Un suņi, protams – galvenokārt ļoti lieli un griboši uzlekt virsū vai vismaz uzlikt kādu ķepu, lai viņus pamīļo vai iedod gardumu. Tas balti-melnais, kas bildē, ir Voskan suns, un viņš arī ir ļoti dāsns savā mīlestībā – vairākkārt kļuvu par sušķi no viņa putekļainajām ķepām, vakaros sēdējām uz lieveņa, līdz viņam pietika glāstu un es drīkstēju iet iekšā, un reizēm arī viņš ļooooti gribēja tikt iekšā un tad mēs mazliet cīnījāmies. Artak un Aida savukārt ir saimnieki burvīgai suņu mammai ar baltām acīm, un es dabūju pamīļot vienu no viņas kucēniem, kas tikpat burvīgi. Tā kaut kā, jums šo bija svarīgi zināt.

4.

Visbeidzot – daļu no piedzīvojumiem Armēnijā pavadīju kopā ar vēl vienu programmas dalībnieku – horvātu Mislav – kas pašlaik mācās, lai kļūtu par ģeogrāfijas skolotāju, un pasniedza ģeogrāfijas stundas vietējiem bērniem, kā arī rādīja mums visiem filmas un taisīja t-kreklu pārstrādes darbnīcu, tos padarot par auduma maisiņiem. Pateicoties viņam, sanāca ko uzzināt par vēl vienu kultūru, pasmiet par “es rīt celšos agrāk rakstīt maģistra darbu” un citiem jokiem un pamēģināt horvātu gardumus. Sveiciens tev, Mislav! Paldies, ka piedalies lielajā misijā “Izglītība padarīs pasauli labāku”!

Ar gardumiem, starp citu, dalījāmies vienā jaukā vakarā, kad stāstījām sanākušajiem katrs par savu valsti – ceru, ka Kalavan iedzīvotāji tagad zina, cik Latvija un Horvātija ir foršas, un drīz brauks ciemos. P.S. “Laimas” končas un šokolāde pazuda kādās 2 minūtēs, šprotes un balzams daudz neatpalika. Un cik labi bija uzēst rupjmaizi!

(Latviski zemāk)

Today, the last lessons under my guidance have been passed, and my adventures in Armenia are almost, almost over. But before I show and tell you a little more about this village, I’ll tell you what other educational activities we did here – maybe they will be useful to you at some point in your life (or at least interesting to read).

One of them involved design thinking, which I learned a little about in a training at my workplace, and which I will continue to learn. We did so called “customer routing”, trying to understand the “customer” experience in the context of territorial development, and to generate ideas to improve that experience. To use this method in the most effective way and ultimately to produce specific, usable solutions, we chose one driving force for the development of the Kalavan village – tourism, which is the focus of much of the village’s activities and jobs. True, we did it in a very shortened version, fitting the basic elements into an approximately two-hour workshop, but it also bore fruit.

The objectives were:
1. At the heart of it all is to “step into the tourist’s shoes” and think from his perspective.
2. Define the main steps/ positions that are part of the tourist experience. It is also important not to miss the very first and last steps of getting information so that the tourist is interested in learning more and maybe visiting the village at all and continuing the journey from Kalavan.
3. Analyse what activities a tourist must do to complete a step/ position and how many different options are available to accomplish it – for example, how easy or difficult it is to find information about the village, accommodation, dining, etc., what types of accommodations are available etc.
4. Analyse what kind of emotions are created – in this case we used three colour stickers with green for positive rating, yellow for neutral rating, i.e. there are some difficulties or inconveniences for the tourist, orange for negative rating, i.e. the process is very complicated, long etc. By doing this analysis, it is possible to identify the “critical points” that need to be given the most attention when planning the development of the particular field.
5. Generate ideas for improving the specific process to make the tourist experience as good as possible.

The second workshop was related to the United Nations Sustainable Development Goals (I will further call them goals because this is a long title) – these are the 17 goals that all UN member states should strive to achieve in order to create a more equal, sustainable and otherwise better world. The idea for the task I took from my erasmus+ experience in Portugal, and it was as follows:
1. The participants split into two groups (if the whole group is larger then, of course, many smaller groups can be created) and each drawn out one goal.
2. During the discussion, participants had to answer three questions: what does this goal mean, why is it important, and what can be done to achieve it? The key point here was that there are no wrong answers and no need to answer “by the book”, but rather try to formulate our vision, understanding and ideas.
3. Each group provided its answers to these questions, which were further discussed among all participants.
4. The two groups had to work together to answer two more questions – how do the goals drawn out by the two groups relate to each other and how they can help achieve each other or what could be done to achieve them both.

The last point was particularly interesting because it is not always possible to see at a glance the connection between the individual fields that are essential to our development, but after “going a bit deeper” we come to the conclusion that everything, everything, everything is closely intertwined and the same must be the way we go about finding solutions to specific challenges.

That’s how we learned from each other, and I hope some of you will find these ideas useful. Also, maybe you have a question why is this post’s title “number four”? Even if not, I will tell you – the UN Sustainable Development Goal number four is “Education”. After our workshop on these goals, one of the participants gave me a bracelet with goal number four on it, and I was glad that out of all 17, it was exactly “Education” because I believe that is the basis for achieving all the other goals. I believe that education is the foundation for a better world.

---

Šodien tika aizvadītas pēdējās nodarbības manā vadībā, un mani piedzīvojumi Armēnijā ir teju, teju beigušies. Bet, pirms es jums vēl parādu un pastāstu mazliet vairāk par šo ciemu, pastāstīšu, kādās vēl izglītojošās nodarbībās mēs šeit satikāmies – ja nu jums arī kādā dzīves līklocī noder (vai vismaz ir interesanti palasīt).

Viena no tām bija saistīta ar dizaina domāšanu, ko es mazliet apguvu kursos savā darbavietā, un ko vēl turpināšu mācīties. Mēs veicām t.s. klientu maršrutēšanu, mēģinot izprast “klientu” pieredzi arī teritoriālās attīstības kontekstā un radīt idejas šīs pieredzes uzlabošanai. Lai izmantotu šo metodi maksimāli lietderīgi un galā būtu radījuši konkrētus, pielietojamus risinājumus, izvēlējāmies vienu konkrētu Kalavan ciema attīstības virzītājspēku – tūrismu, uz ko ir vērsta liela daļa ciemā notiekošo aktivitāšu un radīto darba vietu. Tiesa gan, mēs to veicām ļoti saīsinātā versijā, ietilpinot pamata elementus aptuveni divu stundu nodarbībā, taču arī tā nesa augļus.

Mūsu saīsinātās versijas uzdevumi tātad bija:

1. Visa pamatā – “iekāpt tūrista kurpēs” un domāt no viņa skatupunkta.

2. Nodefinēt galvenos soļus/ pozīcijas, kas ietilpst tūrista pieredzē. Būtiski neizlaist arī pašus pirmos un pēdējos soļus, kā informācijas iegūšana, lai tūrists vispār būtu ieinteresēts uzzināt ko vairāk un varbūt apmeklēt ciemu, un arī ceļojuma turpināšana no Kalavan.

3. Analizēt, kādas aktivitātes tūristam ir jāveic, lai konkrēto soli/ pozīciju izpildītu un cik dažādas iespējas tā izpildei ir pieejamas – piemēram, cik viegli vai grūti ir atrast informāciju par ciemu, nakšņošanas, ēdināšanas u.c. iespējām, kāda veida naktsmājas ir pieejamas u.tml.

4. Analizēt, kādas emocijas tas rada – šajā gadījumā izmantojām trīs krāsu līmlapiņas, kur zaļā ir ar pozitīvu novērtējumu, dzeltenā – neitrālu novērtējumu, t.i., ir atsevišķas grūtības vai neērtības, ar ko tūristam jāsaskaras, oranžā – negatīvu novērtējumu, t.i., process ir ļoti sarežģīts, ilgs vai tml. Veicot šādu analīzi, iespējams izdalīt “kritiskos punktus” kam jāpievērš visvairāk uzmanības, plānojot konkrētās jomas attīstību.

5. Ģenerēt idejas konkrētā procesa uzlabošanai, lai padarītu tūrista pieredzi iespējami labāku.

Otrā nodarbība bija saistīta ar ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķiem (turpmāk saukšu šos par mērķiem, jo ļoti gari) – tie ir 17 mērķi, uz kuru sasniegšanu būtu jātiecas visām ANO dalībvalstīm, lai veidotu vienlīdzīgāku, ilgtspējīgāku un visādi citādi labāku pasauli. Uzdevums, kuru es nočiepu no savas erasmus+ pieredzes Portugālē, bija sekojošs:

1. Dalībnieki sadalījās divās grupās (ja grupa ir lielāka, tad, protams, var dalīties daudzās nelielās grupās) un katra izvilka vienu mērķi.

2. Grupā apspriežoties, dalībniekiem bija jāatbild uz jautājumiem – ko šis mērķis nozīmē, kādēļ tas ir svarīgs un ko ir iespējams darīt, lai šo mērķi sasniegtu? Šeit būtisks uzsvars bija uz to, ka nav nepareizu atbilžu un nav nepieciešams atbildēt “pēc grāmatas”, bet gan uzdevuma gaitā mēs mēģinām noformulēt savu redzējumu un idejas.

3. Katra grupa sniedza savas atbildes uz minētajiem jautājumiem, un tās tika apspriestas visu dalībnieku starpā.

4. Abām grupām bija jādarbojas kopā, lai atbildētu uz vēl diviem jautājumiem – kā abu grupu izvilktie mērķi ir savā starpā saistīti un kā tie var palīdzēt viens otram, vai ar kādu risinājumu tos abus iespējams sasniegt kopā.

Pēdējais punkts bija īpaši interesants, jo ne vienmēr ir iespējams acumirklī ieraudzīt saistību starp atsevišķām jomām, kas ir būtiskas mūsu attīstībai, taču, mazliet iedziļinoties, mēs atkal un atkal nonākam pie secinājuma, ka viss, viss, viss ir cieši savā starpā saistīts un tieši tādam pašam ir jābūt mūsu domu gājienam, meklējot risinājumus konkrētiem izaicinājumiem.

Tā, lūk, mēs cits no cita mācījāmies, un ceru, ka kādam no jums šīs idejas noderēs. Vēl jums varbūt radies jautājums, kādēļ šī ieraksta nosaukums ir “numur četri”? Pat, ja nav radies, es pastāstīšu – ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķis numur četri ir “Izglītība”. Pēc mūsu nodarbības par minētajiem mērķiem viens no dalībniekiem man uzdāvināja aprocīti ar mērķi numur četri uz tās, un es nopriecājos, ka no visiem 17 tas ir tieši “Izglītība”, jo es ticu, ka tā ir visu pārējo mērķu atrisinājuma pamatā. Es ticu, ka izglītība ir pamats labākai pasaulei.

(Latviski zemāk)

We were on another adventure. We put on our shoes, stuffed water bottles in our bags and went once again to the mountains (Areguni mountains, as I am told). Only this time, not to get to the top, but to get to the other side – where the great Lake Sevan lies. And I really mean that it is a great lake – for comparison, Latvia’s largest lake Lubāns is around 81 square kilometers, but Lake Sevan is around 1200 square kilometers (and yet, we have the Baltic Sea, take that, Armenia!).

The mountains, either on this side or at this time, were no longer so blooming, but smelled of dried tea (and I’m so sorry the scent can’t be captured just like a moment in the photo). The earth was still soaking in the sun – I could feel its warmth climbing up on me, from feet to knees, to waist, everywhere. And then a slight gust of wind to make it a little easier to breathe.

None of us had tried this route yet, so we weren’t even sure that there would be a lake behind the mountain we were going to. But we went anyway. And you can imagine the joy when the first of us saw the water where the mountains parted. You could feel that the pace got faster (which was probably not just because of the excitement but also because of the road going downhill), and everyone got a little bit more energy as the destination was almost there, within reach.

The climb was relatively easier this time as it was less inclined, except for the part closer to the lake, where we had to look for a detour, unless we wanted to become a chewing toy for the nearby farm guard dogs. There I remembered that, actually, I am afraid of heights and asked myself what I was doing here, maneuvering along a 15-centimeter-wide path from which both sand and rocks are slipping. But as you can guess from reading this post, balance did not disappoint me this time – thanks, I appreciate it.

The lake was incredibly beautiful, but the water was very cold, and it was not so easy to get to it. Anyway, we dipped our feet into it, ate our lunch, tasted the wind and some rain, and put our shoes back on to get home before sunset. The lake seemed a little offended as the clouds thickened more and more until they were already crawling over our heads in the mountains. We squeezed a little closer to one another so that no one got lost in the clouds, and at times we walked around, seeing only the nearest road and a bit of the meadows – no sign of the mountains. But while it looks ghostly and some jokes about wolves were made, the mountains finally got a bit of moisture and smelled even better (can you imagine – even better than dried tea). As we approached Kalavan, the clouds retreated slightly, and the sky brightened again, as if greeting home comers.

So, the climbing process was easier, but we walked longer – a total of 9 hours and were tired to the level where we could eat while still dirty, then shower and go to sleep (which, in my case, was around 9pm). The next morning, I laughed that my legs should be hurting, but it is my back instead and, well, my knees ass well (we have this wonderful saying that old age doesn’t come alone). Anyway, the pain is already gone and replaced with other problems – like my hurting ankle. I don’t know what I’ll do after ten, twenty years, ha. But there’s no point in thinking about it – today is today. And there was the day before yesterday when we went to explore the lake.

---

Mēs bijām vēl vienā piedzīvojumā. Āvām kājas, krāmējām somās ūdens pudeles un atkal laidām kalnos (Areguni kalnos, kā man stāsta). Tikai šoreiz ne tādēļ, lai nokļūtu virsotnē, bet gan lai tiktu otrā pusē – kur guļ lielais Sevan ezers. Un es tiešām domāju – lielais – salīdzinājumam, Latvijas lielākā ezera, Lubāna, platība ir aptuveni 81 kvadrātmetri, bet Sevan – ap 1200 kvadrātmetriem (bet mums vismaz ir Baltijas jūra – saņem, Armēnija!).

Kalni vai nu šajā pusē vai nu jau šajā laikā vairs nebija tik ziedoši, bet gan smaržoja pēc izžāvētas tējas (un man tik žēl, ka smaržu nevar tāpat piefiksēt kā mirkli fotogrāfijā). Zeme gan joprojām sauli piesūkusies – varēja just, kā tās siltums rāpjas man virsū, no pēdām līdz ceļiem, viduklim, visur. Un tad neliela vēja brāzma, lai mazliet vieglāk, lai var uzelpot.

Šo maršrutu neviens no gājējiem vēl nebija izmēģinājis, tādēļ mēs pat nebijām pārliecināti, ka aiz tā kalna, kur mēs dodamies, ezers vispār būs. Bet gājām tāpat. Un varat iedomāties to prieku, kad pirmie gājēji vietā, kur kalni pašķīrās, ieraudzīja ūdeni. Varēja just, ka gaita paātrinās (kas, iespējams, bija ne tikai prieka, bet arī lejupceļa dēļ) un parādās par kripatiņu vairāk enerģijas, jo galamērķis ir tepat, gandrīz ar roku aizsniedzams.

Kāpiens šoreiz bija salīdzinoši vieglāks, jo notika lēzenāk, izņemot posmu pie paša ezera, kur nācās meklēt apkārtceļu, jo “pa taisno” mēs tiktu zobos fermu sargājošiem suņiem. Tur es paspēju atcerēties, ka vispār jau man ir bail no augstuma un pajautāt sev, ko es te daru, manevrējot pa 15 centimentrus platu taciņu, no kuras turklāt slīd nost gan smiltis, gan akmeņi. Bet nu, ja reiz šo rakstu, tad līdzsvars mani šoreiz nepievīla, paldies, novērtēju.

Ezers bija ļoti skaists, bet ūdens ļoti auksts, un līdz tam mūsu pusē nebija nemaz tik viegli tikt. Lai nu kā, kājas mēs pamērcējām, pusdienas paēdām, vēju un mazliet lietus pabaudījām un āvām kājas atpakaļ, lai līdz saulrietam paspētu nokļūt mājās. Šķiet, ka ezers par to mazliet apvainojās, jo mākoņi sabiezēja arvien vairāk, līdz kalnos tie jau ložņāja mums pār galvām. Saspiedāmies mazliet ciešākā grupiņā, lai neviens tajos mākoņos nepaliek, un gājām, ap sevi brīžiem redzēdami vien tuvāko ceļu un mazliet pļavas – ne miņas no kalniem. Bet, lai arī izskatās spocīgi un izskanēja daži joki par vilkiem, kalni beidzot bija dabūjuši arī nelielu mitruma devu un visapkārt smaržoja vēl labāk (iedomājieties – vēl labāk par žāvētu tēju). Tuvojoties Kalavan, mākoņi nedaudz atkāpās un debess atkal kļuva gaišāka, it kā sveicinot mājās pārnākušos.

Kāpšanas process tātad bija vieglāks, taču gājām ilgāk – kopā 9 stundas, un nogurām līdz stadijai, ka vakariņas jāēd netīriem, pēc tam dušā un gulēt (kas manā gadījumā bija ap 9 vakarā). Nākamajā rītā smējos, ka it kā būtu jāsāp kājām, bet sāp man mugura un, nu labi, ceļgali arī (vecums nenāk viens), bet tas jau ir pārgājis, un jaunas kaites nākušas vietā – kaut kas nav lāgā ar potīti. Nezinu, ko darīšu vēl pēc gadiem desmit, divdesmit, ha. Bet ko nu par to, ir šodiena. Un bija aizvakardiena, kad gājām uz ezeru.

(Latviski zemāk)

My trip to Armenia is already nearer to the end than to the start, but now I will finally tell you what I do here besides hiking and playing basketball (and football and volleyball), or why I am here at all. As I mentioned in the first post, I am here on a program that focuses on sustainable rural development, and yet it was possible for the trainees and the hosts to figure out how to promote sustainability on their own.

Thus, my work mostly goes to the “Language club”, where we learn and train not only English, but also discuss different topics related to sustainable development with local children and occasionally with some adults and non-local children as well (furthermore I will simply refer to the whole group as children because they make up the absolute most of people attending the classes). We spent about half of the classes learning the basic words and phrases to help children successfully have a simple conversation with foreigners visiting Kalavan (and there are surprisingly many of them) and to be able to impress the new English teacher who will start her job at the local school this year (of course, I hope I didn’t teach them some nonsense that the teacher will have to weed out afterwards, ha).

We spend the other half of the lessons in the format they were originally meant to have, which is a combination of my experience in my bachelor’s studies and my imagination:

1. For each lesson, children divide into groups of 3-5 people, provided that each group has at least one of the youngest children to participate in the process and receive support from their older group members. The groups are changed at least in partly for each lesson, so that children do not only talk to their own group but learn to freely work with and talk to different people. To be honest, here the whole village seems to be “their own group”, but still…

2. Before the lesson, the subject is identified, and the groups are asked to select a video or an article in English that they are interested in enough to tell about it to others. I highly recommend using www.ted.com as one of the sources for this activity, as there are also transcripts for the videos so you can both listen to and read the information.

3. Also, the groups are asked to write down 3 new words or phrases they have learned from the video or article.

4. During the class, each group briefly tells others what they have seen or heard, draws their conclusions, and discuss the topic with each other. This, as usual, is not a very predictable part – you can never know if the discussion will gain its momentum, but for such cases I also prepare some additional information on my part, for example, in the class about waste reduction I showed and told the children about my efforts to reduce waste, like a glass bottle that I fill with tap water, solid shampoo, bamboo toothbrush etc.

Generally, this format is chosen because it allows you to learn / train language in reading, listening and speaking, but still leaves plenty of room for freedom – from which video or article children will choose according to their interests and knowledge to how much time we will spend discussing and what issues we’ll touch upon.

So far, this format has taken place in the context of pollution and zero-waste, hence the environmental dimension of sustainable development. We will talk about inequality next, letting the children decide for themselves whether they will look at economic or social inequality (or both?), and then we will adjust the future plans to have touched upon all the dimensions of sustainability.

I’m not claiming to be an amazing teacher, an expert on English or a sustainability guru, but I see that what I do here brings results – not only in the ability of children to speak English, but also in how active they are when preparing for each lesson, how many interesting questions are asked, how the garbage thrown out by strangers is picked up during our hikes, and how happy the applause is for each team that performed successfully with their task (that is, all teams). And that is why it’s worth it.

---

Mana dzīvošanās Armēnijā nu jau ir tuvāk beigām nekā sākumam, bet nu es jums beidzot pastāstīšu ko vēl, izņemot pārgājienus un basketbola (un futbola, un volejbola) spēlēšanu, es šeit daru jeb kādēļ vispār esmu šeit. Kā jau minēju pirmajā ierakstā, esmu šeit programmā, kas vērsta uz ilgtspējīgu lauku attīstību, taču to, kā šo attīstību veicināt, varēja izdomāt praktikanti un prakses nodrošinātāji savā starpā.

Tā nu par manu apjomīgāko darbu ir kļuvis “Language club” jeb latviski valodas pulciņš/ grupiņa, kur mēs kopā ar vietējiem bērniem un pa laikam arī kādam pieaugušajam vai ne-vietējam bērnam mācāmies un trenējam ne vien angļu valodu, bet arī pārrunājam dažādas teritoriju attīstībā būtiskas tēmas. Aptuveni pusi nodarbību pavadījām, mācoties pamata vārdus un frāzes, lai bērni spētu sekmīgi veidot vienkāršu sarunu ar cittautiešiem, kas apciemo Kalavan (un to ir pārsteidzoši daudz), kā arī lai viņi varētu patīkami pārsteigt jauno angļu valodas skolotāju, kas no šī gada beidzot būs pieejama arī vietējā skolā (es, protams, ceru, ka neiemācīju viņiem kādu muļķību, ko skolotājai pēc tam nāksies ravēt ārā, ha).

Otro pusi nodarbību mēs pavadām to sākotnēji plānotajā formātā, kura ideju aizguvu no savām bakalaura studijām un mazliet piepušķoju, proti:

1. Uz katru nodarbību bērni sadalās grupās par 3-5 cilvēkiem, taču ar nosacījumu, ka katrā grupā jābūt vismaz vienam no mazākajiem bērniem, lai viņi varētu piedalīties procesā un gūt atbalstu no saviem vecākajiem grupas biedriem. Katrā nodarbībā grupas tiek vismaz daļēji mainītas, lai bērni nesarunātos tikai savējo pulciņā, bet mācītos brīvi sastrādāties un sarunāties ar dažādiem cilvēkiem. Tiesa gan, šeit pa lielam viss ciems ir savējie, bet tomēr…

2. Pirms nodarbības tiek noteikta tās tēma un bērniem pa grupām ir uzdevums tēmas ietvaros izvēlēties video vai rakstu angļu valodā, kas viņus interesē pietiekami, lai par to arī gribētos pastāstīt. Kā vienu no avotiem šādai aktivitātei ļoti iesaku izmantot www.ted.com, jo tur video pieejami arī transkripti, līdz ar to informāciju ir iespējams gan klausīties, gan lasīt.

3. Pie viena jāpieraksta 3 jauni vārdi vai frāzes, ko tie uzzinājuši tieši no video vai raksta.

4. Nodarbībā katra grupa īsi pastāsta par to, ko redzējuši vai dzirdējuši, izdara secinājumus un savā starpā diskutē. Šo, kā jau parasti, īsti nevar prognozēt – vai diskusija “aizies” vai “neaizies”, bet tādiem gadījumiem sagatavoju arī kādu papildu informāciju no savas puses, piemēram, nodarbībā, kur runājām par atkritumu daudzuma samazināšanu, rādīju un stāstīju par saviem pričendāļiem, ar kuriem mēģinu to darīt – kā stikla pudeli, kuru uzpildu ar krāna ūdeni, cieto šampūnu, bambusa zobu birsti un tamlīdzīgi.

Kopumā šāds formāts izvēlēts, jo ļauj apgūt/ trenēt valodu gan lasīšanā, gan klausīšanā, gan runāšanā, taču saglabā pietiekami plašu vietu brīvībai – sākot no tā, kuru video vai rakstu bērni izvēlēsies atbilstoši savām interesēm un zināšanām, beidzot ar to, cik ilgu laiku pavadīsim diskutējot un kādiem jautājumiem tā laikā pieskarsimies.

Līdz šim šādā formātā nodarbības notikušas saistībā ar piesārņojumu un atkritumu daudzuma samazināšanu/ zero-waste, tātad saistībā ar ilgtspējīgas attīstības vides dimensiju. Tālāk runāsim par nevienlīdzību, ļaujot bērniem pašiem lemt, vai viņi aplūkos ekonomisko vai sociālo nevienlīdzību (vai abām?), un nākamos plānus tad attiecīgi pielāgosim, lai būtu kaut nedaudz izrunājuši visas ilgtspējas dimensijas.

Es nepretendēju uz to, ka esmu baigi labā skolotāja, angļu valodas spečuks vai ilgtspējas guru, bet es redzu, ka tas, ar ko šeit nodarbojos, nes rezultātus – ne vien tajā, ka bērni labāk prot sarunāties angliski, bet arī tajā, cik rosīgi viņi gatavojas katrai nodarbībai, cik interesantus jautājumus uzdod, kā paceļ svešu cilvēku radītos atkritumus pārgājiena laikā un ar cik priecīgiem aplausiem sveic katru komandu, kam viss labi izdevies (proti, visas komandas). Un tādēļ ir vērts.

(Latviski zemāk)

People who have mountains around them should be extremely happy – it seems that you see half a world from the top. The day before yesterday the local guides took us to the top of the mountain we see every day from our windows. And by “local guides” I mean amazing kids from the Kalavan village who have made their own group (called “Kalavan Arshav”), make routes and guide both locals and tourists.

So, as the weekend was here and we had some breakfast, we took our backpacks and started hiking in a group of nine people. We were lucky with the weather – it was sunny, very warm and dry. We walked, climbed, and looked at the dog running with a cow’s leg in its tooth (it’s wild, wild world), but it was the wildest situation we encountered. The mountains were peaceful in every other way, soaking in the summer sun – blooming and buzzing. We walked through grass and flowers up to our knees, stomach, neck, over our heads and a bit more. That’s also why I have so many pictures of flowers – it is so lively in the mountains! Lots of chicory, purple cornflower, oregano, clover and much more that I don’t know the names of.

Closer to the top, we all sat down side by side and ate lunch, which, as always in nature, was simple, but seemed to be the most delicious ever eaten. That is where we have to say thank you to Shoghik, who is deliciously cooking for us throughout this journey. Overall, I have a lot to thank her for –  including the lady’s bedstraw (that are called “madara” in Latvia) flower crown I received in the mountains after telling that I am named after these flowers. And for the delicious teas – some of the herbs were collected right there, in the mountains, others are growing in her yard, and together with local honey, my as a tea-loving person’s day is a success.

The climb was a tough one, but this time more psychologically, because after every peak we see, when it seems we are almost there, there is another one, and then another, and another. Then, seven of us (the other two are fine, they were just waiting for us a bit lower) finally got to the last one – Kenacblur. 2418 meters above sea level we saw mountains and mountains, and mountains. 360 degrees it’s just mountains and some remote, small villages. The seven hours and approximately 15 kilometers we spent on the way were worth the landscapes, emotions, and burned shoulders as well.

And while I am writing this, a small lizard sits next to me, and in the yard, tired from the search for food, pigs have fallen asleep in a kind of a pile. I like the way they sleep in piles – reminds me of how I will sleep with my Ivars and my lovely cats when I am home again. But until then, I have much more to tell you.

---

Cilvēkiem, kam apkārt ir kalni, vajadzētu būt ļoti laimīgiem – no virsotnes šķiet, ka puspasauli redzi ap sevi. Aizvakar vietējie gidi mūs aizveda virsotnē, ko no saviem logiem redzam katru dienu. Un ar “vietējie gidi” es domāju foršus bērnus no Kalavan ciema, kas ir uztaisījuši savu grupiņu (vārdā “Kalavan Arshav”), gatavo maršrutus un izvadā gan vietējos, gan tūristus.

Tā nu mēs, brīvdienu sagaidījuši un brokastis paēduši, ņēmām mugursomas plecos un deviņu cilvēku sastāvā sākām iet. Ar laikapstākļiem mums lieliski paveicās – bija saulaini, ļoti silti un sausi. Gājām, kāpām, rāpāmies, pa ceļam noskatījāmies uz suni, kas skrēja ar govs kāju zobos (it’s a wild, wild world), bet tas arī bija mežonīgākais, ko savā ceļā sastapām. Visādi citādi kalni bija mierpilni, piesūkušies vasaras sauli – ziedoši, sanoši, smaržīgi. Bridām cauri zālēm un ziediem līdz celim, vēderam, kaklam, pāri galvai un vēl mazliet. Tāpēc arī ziedu bilžu man tik daudz – kalnos tāda dzīvība! Milzum daudz cigoriņu, lillā rudzupuķu, raudeņu, āboliņa un vēl visa kā, kam nezinu nosaukumus.

Jau tuvāk augšai sasēdāmies cits citam pie sāniem un paēdām pusdienas, kas kā vienmēr dabā, bija vienkāršas, bet šķita visgaršīgākās, kādas vien ēstas. Par to mums jāpasakās Shoghik, kas mūs garšīgi paēdina visa šī brauciena laikā. Vispār viņai man par daudz ko jāpasakās – arī par madaru vainagu, ko saņēmu kalnos pēc tam, kad pastāstīju, ka tām par godu esmu tikusi pie vārda. Starp citu, madaras te ir īstās – dzeltenās (nezinu, ar ko tās ir īstākas, bet tāds nu ir nosaukums). Pie mums it kā arī jābūt, bet esmu manījusi vien baltās. Un par garšīgām tējām arī jāpasakās – daļu zālīšu viņa savāca turpat, kalnos, citas aug pagalmā, tam klāt vēl vietējais eko-šmeko medus, un tējas mīlim diena ir izdevusies.

Kāpiens bija grūts, bet šoreiz vairāk psiholoģiski, jo pēc katras ieraudzītās virsotnes, kad nu liekas – re’, esam gandrīz klāt, skatam pavērās vēl viena virsotne – un tad vēl viena, un vēl viena, un vēl viena. Līdz beidzot, nu jau 7 cilvēku sastāvā (ar pārējiem diviem viss kārtībā, viņi tikai mūs pagaidīja zemāk) nonācām īstajā, pēdējā – Kenacblur. 2418 metrus virs jūras līmeņa redzējām kalnus un kalnus, un kalnus. 360 grādos visapkārt tikai kalnus un pa kādam tālam, nelielam ciemam. Visas septiņas stundas un aptuveni 15 kilometri, ko kopā pavadījām ceļā, bija to ainavu, sajūtu un apdegušo plecu vērtas.

Kamēr es šo rakstu, man blakus apsēžas neliela ķirzaka un pagalmā, pārtikas meklējumos saguruši, čupiņā ir sagūluši rukši. Man patīk, kā viņi guļ čupiņās – atgādina, kā es gulēšu ar savu Ivaru un kaķubērniem, kad atkal būšu mājās. Bet līdz tam man vēl jums daudz kas jāpastāsta.

(Latviski zemāk)

I have a lot of pictures of beautiful village landscapes, but I decided that you will see them later, because the first story of Kalavan will be about its people – they simply deserve to be the first. It doesn’t seem to be a secret that Armenians are hospitable and friendly, but to hear and actually feel it are two quite different things. It’s only been a few days since I’m here, but I feel as someone who belongs, as a part of the village community, and to create that feeling in a Latvian, in my opinion, is a real talent and accomplishment, because sometimes we don’t feel like we belong even in places we live for years.

I smile a lot (which is also unusual for a Latvian, ha!), and I am the most delighted with how wonderful the children are here – curious, friendly, open-minded and otherwise great. I’ll tell you more about the “official” activities we do together, and not only with the kids, but besides that we have already gone for a walk around the village, including exploring the rocks on the river bank – you may already know that I really like rocks (thanks for the walk to guides Artak and Elen!), playing basketball (honestly, I felt a little old – there’s so much running!) and sitting around the campfire listening to local and not-so-local music and how everyone sings along. In all that is happening here, there is something pure and genuine, simple, leisurely – something that I have missed a lot.

So, this is how I collect moments and stones to put them in a jar at home as souvenirs, and take them out on a bleak day to feel just as warm as on these days in Kalavan.

---

Man ir daudz bilžu ar skaistām ciema ainavām, bet es izlēmu, ka tās jūs redzēsiet vēlāk, jo pirmais stāsts par Kalavan būs par tās cilvēkiem – tie ir pelnījuši būt pirmie. Šķiet, ka tas nav noslēpums, ka armēņi ir viesmīlīgi un draudzīgi, bet to dzirdēt un sajust ir divas dažādas lietas. Ir pagājušas vien dažas dienas, kopš esmu šeit, bet es jūtos kā savējā, kā daļa ciema kopienas, un radīt tādu sajūtu latvietī, manuprāt, ir īsts talants un sasniegums, jo reizēm mēs nejūtamies kā savējie pat vietās, kur dzīvojam gadiem.

Šeit es daudz smaidu (kas arī ir neparasti latvietim, ha!), un lielāko prieku man nes tas, cik šeit ir brīnišķīgi bērni – zinātkāri, draudzīgi, atvērti un visādi citādi lieliski. Es jums vēl pastāstīšu par “oficiālajām” aktivitātēm, ko darām kopā, turklāt ne tikai ar bērniem, bet bez tā esam jau pamanījušies iet pastaigā izzināt ciemu, tai skaitā arī pētīt akmeņus upes krastā – jūs jau, iespējams, zināt, ka man ļoti patīk akmeņi (paldies gidiem Artak un Elen!), spēlēt basketbolu (godīgi, es sajutos mazliet veca – tik daudz skriešanas!) un sēdēt ap ugunskuru, klausoties vietējo un ne tik vietējo mūziku un kā tai tiek dziedāts līdzi. Visā tajā, kas šeit notiek, ir kaut kas tīrs un patiess, vienkāršs, nesteidzīgs – tieši tāds, kā man dikti pietrūka.

Tā es krāju mirkļus un akmeņus, lai mājās ieliktu burkā suvenīru vietā un kādā nomāktā dienā izvilktu, aptaustītu un atkal sajustos tikpat silti kā šajās dienās Kalavan.

Also, here’s a beautiful Armenian song that I have heard for at least three times already – enjoy! (Šeit ir skaista armēņu dziesma, ko šajās dažās dienās esmu dzirdējusi jau vismaz trīs reizes – izbaudiet!) https://www.youtube.com/watch?v=nrE_0DQH-hg

(Latviski zemāk)

For those of you that read both English and Latvian I recommend reading the Latvian version – naturally, I can express myself better using the native language. Pictures, however, are scattered around so scroll through the whole post!

I am writing this while being quite sleepy in the darkness of Moscow and waiting for the next airplane to take me to my destination – Armenia. There’s no more free internet so you read this a bit later. This is not a typical vacation trip – that is why I am taking notes – I will spend the next three weeks in a small village in Armenia – Kalavan, in order to exchange opinions, impressions and views with local inhabitants and, hopefully, learn something new.

A short backstory for those who happen to read this but don’t know me – hi, my name is Madara, and I am from Latvia. I am engineer of development planning by education, and another degree on spatial development planning is on the way. My professional life is only indirectly linked to my education, however, its main goal is helping amazing things happen in Latvia that further drive its development. Therefore, applying to this scholarship program is no surprise to anyone that knows my interests. And yet, I have never gone so far from home completely alone, so I am a bit nervous, but I guess it’s a natural part of stepping out of the comfort zone.

A little information about the program itself – it is organized by an NGO “Forum Synergies”. The main goal of the program is promoting sustainable local/ rural rural development but choosing the instruments to do so is in the hands of participants. The application process was held both for trainees and hosts and after the examination of applications, an interview and setting up the profile it was up to participants to communicate with each other according to their interests. I was interested in two hosts but ultimately decided in favour of Armenia where I will work with the “ABCD Innovation Center”. It deals with community involvement in spatial development and realizing the potential of communities.

I will also tell you about the activities that we are doing together but I don’t want to tell it all in one post so stay tuned! I will also share my impressions and some photos so that the waiting seems a bit shorter for those who wait for me to return home and curiosity is satisfied for those simply interested! As I am writing the last sentence a little Armenian boy starts playing something like panpipe, and the melody is so calm that it reduces both the darkness of the night in Moscow and the anxiety of the unknown.

---

Šo miegaini rakstu, kamēr Maskavas tumsā gaidu, kad nākamais gaisa kuģis mani vedīs uz galamērķi – Armēniju. Bezmaksas interneta vairs nav, līdz ar to pie jums šis nonāk kādu laiku vēlāk. Šis nav brīvdienu ceļojums “parastais”, tādēļ arī top pieraksti – turpmākās trīs nedēļas pavadīšu nelielā ciemā Armēnijā – Kalavan, lai kopā ar vietējiem iedzīvotājiem apmainītos ar viedokļiem, iespaidiem un skatījumiem un, cerams, iemācītos ko jaunu.

Mazliet fona informācijas tiem, kas šim uzdūrušies, bet mani nemaz nepazīst – čau, mani sauc Madara, esmu no Latvijas (ko var spriest pēc valodas, vai ne?). Esmu līdz šim nonākusi, jo pēc izglītības esmu attīstības plānošanas inženieris un procesā vēl ir grāds telpiskās attīstības plānošanā. Mana profesionālā dzīve ir netieši saistīta ar izglītību, tomēr joprojām ar virsmērķi, lai Latvijā notiktu foršas lietas, kas virza tās attīstību. Līdz ar to pieteikšanās šai scholarship programmai (piedodiet, atvainojiet, bet nezinu, kā to latviski visprecīzāk nodefinēt) nav nekāds pārsteigums nevienam, kas zina manas intereses. Tiesa gan, nekad neesmu devusies tik tālu prom no mājām pavisam viena (pat bez iepriekš nepazītiem un vēlāk iepazītiem latviešiem), līdz ar to ir nedaudz satraukums, bet tā jau laikam ir dabiska sastāvdaļa izkāpšanai no komforta zonas.

Tad nu mazliet par pašu programmu – to organizē biedrība “Forum Synergies”. Programmas galvenais mērķis ir veicināt ilgtspējīgu vietējo/ lauku attīstību, taču instrumenti, kā to darīt ir programmas dalībnieku rokās. Pieteikšanās bija aktīva gan (sauksim tos par) praktikantiem, gan prakses nodrošinātājiem un pēc pieteikumu izskatīšanas, intervijas un profila publicēšanas tālāk jau notika saziņa atbilstoši abu pušu interesēm. No visām pieteiktajām prakses vietām mani ieinteresēja divas, bet visbeidzot nosliecos par labu Armēnijai, kur es došos darboties kopā ar biedrību “ABCD Innovation Center”. Tā savukārt nodarbojas ar sabiedrības iesaisti attīstības veicināšanā un kopienu potenciāla realizāciju.

Par aktivitātēm, ko mēs kopā būsim sadarījuši, jums pastāstīšu vēlāk – lai nesanāk, ka visu izstāstu ar pirmo ierakstu. Pastāstīšu arī par iespaidiem, ielikšu pa kādam foto, lai tiem, kas mani gaida mājās, gaidīšana nav tik ilga, un tiem, kam vienkārši interesē – lai ziņkārība top apmierināta! Kamēr rakstu pēdējo teikumu, mazs armēņu puika sāk spēlēt ko līdzīgu stabulei – melodiju mierīgu, mierīgu – un tas mazliet mazina tumsu gaidīšanā un satraukumu sirdī.