Number four

(Latviski zemāk)

Today, the last lessons under my guidance have been passed, and my adventures in Armenia are almost, almost over. But before I show and tell you a little more about this village, I’ll tell you what other educational activities we did here – maybe they will be useful to you at some point in your life (or at least interesting to read).

One of them involved design thinking, which I learned a little about in a training at my workplace, and which I will continue to learn. We did so called “customer routing”, trying to understand the “customer” experience in the context of territorial development, and to generate ideas to improve that experience. To use this method in the most effective way and ultimately to produce specific, usable solutions, we chose one driving force for the development of the Kalavan village – tourism, which is the focus of much of the village’s activities and jobs. True, we did it in a very shortened version, fitting the basic elements into an approximately two-hour workshop, but it also bore fruit.

The objectives were:
1. At the heart of it all is to “step into the tourist’s shoes” and think from his perspective.
2. Define the main steps/ positions that are part of the tourist experience. It is also important not to miss the very first and last steps of getting information so that the tourist is interested in learning more and maybe visiting the village at all and continuing the journey from Kalavan.
3. Analyse what activities a tourist must do to complete a step/ position and how many different options are available to accomplish it – for example, how easy or difficult it is to find information about the village, accommodation, dining, etc., what types of accommodations are available etc.
4. Analyse what kind of emotions are created – in this case we used three colour stickers with green for positive rating, yellow for neutral rating, i.e. there are some difficulties or inconveniences for the tourist, orange for negative rating, i.e. the process is very complicated, long etc. By doing this analysis, it is possible to identify the “critical points” that need to be given the most attention when planning the development of the particular field.
5. Generate ideas for improving the specific process to make the tourist experience as good as possible.

The second workshop was related to the United Nations Sustainable Development Goals (I will further call them goals because this is a long title) – these are the 17 goals that all UN member states should strive to achieve in order to create a more equal, sustainable and otherwise better world. The idea for the task I took from my erasmus+ experience in Portugal, and it was as follows:
1. The participants split into two groups (if the whole group is larger then, of course, many smaller groups can be created) and each drawn out one goal.
2. During the discussion, participants had to answer three questions: what does this goal mean, why is it important, and what can be done to achieve it? The key point here was that there are no wrong answers and no need to answer “by the book”, but rather try to formulate our vision, understanding and ideas.
3. Each group provided its answers to these questions, which were further discussed among all participants.
4. The two groups had to work together to answer two more questions – how do the goals drawn out by the two groups relate to each other and how they can help achieve each other or what could be done to achieve them both.

The last point was particularly interesting because it is not always possible to see at a glance the connection between the individual fields that are essential to our development, but after “going a bit deeper” we come to the conclusion that everything, everything, everything is closely intertwined and the same must be the way we go about finding solutions to specific challenges.

That’s how we learned from each other, and I hope some of you will find these ideas useful. Also, maybe you have a question why is this post’s title “number four”? Even if not, I will tell you – the UN Sustainable Development Goal number four is “Education”. After our workshop on these goals, one of the participants gave me a bracelet with goal number four on it, and I was glad that out of all 17, it was exactly “Education” because I believe that is the basis for achieving all the other goals. I believe that education is the foundation for a better world.

---

Šodien tika aizvadītas pēdējās nodarbības manā vadībā, un mani piedzīvojumi Armēnijā ir teju, teju beigušies. Bet, pirms es jums vēl parādu un pastāstu mazliet vairāk par šo ciemu, pastāstīšu, kādās vēl izglītojošās nodarbībās mēs šeit satikāmies – ja nu jums arī kādā dzīves līklocī noder (vai vismaz ir interesanti palasīt).

Viena no tām bija saistīta ar dizaina domāšanu, ko es mazliet apguvu kursos savā darbavietā, un ko vēl turpināšu mācīties. Mēs veicām t.s. klientu maršrutēšanu, mēģinot izprast “klientu” pieredzi arī teritoriālās attīstības kontekstā un radīt idejas šīs pieredzes uzlabošanai. Lai izmantotu šo metodi maksimāli lietderīgi un galā būtu radījuši konkrētus, pielietojamus risinājumus, izvēlējāmies vienu konkrētu Kalavan ciema attīstības virzītājspēku – tūrismu, uz ko ir vērsta liela daļa ciemā notiekošo aktivitāšu un radīto darba vietu. Tiesa gan, mēs to veicām ļoti saīsinātā versijā, ietilpinot pamata elementus aptuveni divu stundu nodarbībā, taču arī tā nesa augļus.

Mūsu saīsinātās versijas uzdevumi tātad bija:

1. Visa pamatā – “iekāpt tūrista kurpēs” un domāt no viņa skatupunkta.

2. Nodefinēt galvenos soļus/ pozīcijas, kas ietilpst tūrista pieredzē. Būtiski neizlaist arī pašus pirmos un pēdējos soļus, kā informācijas iegūšana, lai tūrists vispār būtu ieinteresēts uzzināt ko vairāk un varbūt apmeklēt ciemu, un arī ceļojuma turpināšana no Kalavan.

3. Analizēt, kādas aktivitātes tūristam ir jāveic, lai konkrēto soli/ pozīciju izpildītu un cik dažādas iespējas tā izpildei ir pieejamas – piemēram, cik viegli vai grūti ir atrast informāciju par ciemu, nakšņošanas, ēdināšanas u.c. iespējām, kāda veida naktsmājas ir pieejamas u.tml.

4. Analizēt, kādas emocijas tas rada – šajā gadījumā izmantojām trīs krāsu līmlapiņas, kur zaļā ir ar pozitīvu novērtējumu, dzeltenā – neitrālu novērtējumu, t.i., ir atsevišķas grūtības vai neērtības, ar ko tūristam jāsaskaras, oranžā – negatīvu novērtējumu, t.i., process ir ļoti sarežģīts, ilgs vai tml. Veicot šādu analīzi, iespējams izdalīt “kritiskos punktus” kam jāpievērš visvairāk uzmanības, plānojot konkrētās jomas attīstību.

5. Ģenerēt idejas konkrētā procesa uzlabošanai, lai padarītu tūrista pieredzi iespējami labāku.

Otrā nodarbība bija saistīta ar ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķiem (turpmāk saukšu šos par mērķiem, jo ļoti gari) – tie ir 17 mērķi, uz kuru sasniegšanu būtu jātiecas visām ANO dalībvalstīm, lai veidotu vienlīdzīgāku, ilgtspējīgāku un visādi citādi labāku pasauli. Uzdevums, kuru es nočiepu no savas erasmus+ pieredzes Portugālē, bija sekojošs:

1. Dalībnieki sadalījās divās grupās (ja grupa ir lielāka, tad, protams, var dalīties daudzās nelielās grupās) un katra izvilka vienu mērķi.

2. Grupā apspriežoties, dalībniekiem bija jāatbild uz jautājumiem – ko šis mērķis nozīmē, kādēļ tas ir svarīgs un ko ir iespējams darīt, lai šo mērķi sasniegtu? Šeit būtisks uzsvars bija uz to, ka nav nepareizu atbilžu un nav nepieciešams atbildēt “pēc grāmatas”, bet gan uzdevuma gaitā mēs mēģinām noformulēt savu redzējumu un idejas.

3. Katra grupa sniedza savas atbildes uz minētajiem jautājumiem, un tās tika apspriestas visu dalībnieku starpā.

4. Abām grupām bija jādarbojas kopā, lai atbildētu uz vēl diviem jautājumiem – kā abu grupu izvilktie mērķi ir savā starpā saistīti un kā tie var palīdzēt viens otram, vai ar kādu risinājumu tos abus iespējams sasniegt kopā.

Pēdējais punkts bija īpaši interesants, jo ne vienmēr ir iespējams acumirklī ieraudzīt saistību starp atsevišķām jomām, kas ir būtiskas mūsu attīstībai, taču, mazliet iedziļinoties, mēs atkal un atkal nonākam pie secinājuma, ka viss, viss, viss ir cieši savā starpā saistīts un tieši tādam pašam ir jābūt mūsu domu gājienam, meklējot risinājumus konkrētiem izaicinājumiem.

Tā, lūk, mēs cits no cita mācījāmies, un ceru, ka kādam no jums šīs idejas noderēs. Vēl jums varbūt radies jautājums, kādēļ šī ieraksta nosaukums ir “numur četri”? Pat, ja nav radies, es pastāstīšu – ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķis numur četri ir “Izglītība”. Pēc mūsu nodarbības par minētajiem mērķiem viens no dalībniekiem man uzdāvināja aprocīti ar mērķi numur četri uz tās, un es nopriecājos, ka no visiem 17 tas ir tieši “Izglītība”, jo es ticu, ka tā ir visu pārējo mērķu atrisinājuma pamatā. Es ticu, ka izglītība ir pamats labākai pasaulei.