(Latviski zemāk)
We were on another adventure. We put on our shoes, stuffed water bottles in our bags and went once again to the mountains (Areguni mountains, as I am told). Only this time, not to get to the top, but to get to the other side – where the great Lake Sevan lies. And I really mean that it is a great lake – for comparison, Latvia’s largest lake Lubāns is around 81 square kilometers, but Lake Sevan is around 1200 square kilometers (and yet, we have the Baltic Sea, take that, Armenia!).
The mountains, either on this side or at this time, were no longer so blooming, but smelled of dried tea (and I’m so sorry the scent can’t be captured just like a moment in the photo). The earth was still soaking in the sun – I could feel its warmth climbing up on me, from feet to knees, to waist, everywhere. And then a slight gust of wind to make it a little easier to breathe.
None of us had tried this route yet, so we weren’t even sure that there would be a lake behind the mountain we were going to. But we went anyway. And you can imagine the joy when the first of us saw the water where the mountains parted. You could feel that the pace got faster (which was probably not just because of the excitement but also because of the road going downhill), and everyone got a little bit more energy as the destination was almost there, within reach.
The climb was relatively easier this time as it was less inclined, except for the part closer to the lake, where we had to look for a detour, unless we wanted to become a chewing toy for the nearby farm guard dogs. There I remembered that, actually, I am afraid of heights and asked myself what I was doing here, maneuvering along a 15-centimeter-wide path from which both sand and rocks are slipping. But as you can guess from reading this post, balance did not disappoint me this time – thanks, I appreciate it.
The lake was incredibly beautiful, but the water was very cold, and it was not so easy to get to it. Anyway, we dipped our feet into it, ate our lunch, tasted the wind and some rain, and put our shoes back on to get home before sunset. The lake seemed a little offended as the clouds thickened more and more until they were already crawling over our heads in the mountains. We squeezed a little closer to one another so that no one got lost in the clouds, and at times we walked around, seeing only the nearest road and a bit of the meadows – no sign of the mountains. But while it looks ghostly and some jokes about wolves were made, the mountains finally got a bit of moisture and smelled even better (can you imagine – even better than dried tea). As we approached Kalavan, the clouds retreated slightly, and the sky brightened again, as if greeting home comers.
So, the climbing process was easier, but we walked longer – a total of 9 hours and were tired to the level where we could eat while still dirty, then shower and go to sleep (which, in my case, was around 9pm). The next morning, I laughed that my legs should be hurting, but it is my back instead and, well, my knees ass well (we have this wonderful saying that old age doesn’t come alone). Anyway, the pain is already gone and replaced with other problems – like my hurting ankle. I don’t know what I’ll do after ten, twenty years, ha. But there’s no point in thinking about it – today is today. And there was the day before yesterday when we went to explore the lake.
Mēs bijām vēl vienā piedzīvojumā. Āvām kājas, krāmējām somās ūdens pudeles un atkal laidām kalnos (Areguni kalnos, kā man stāsta). Tikai šoreiz ne tādēļ, lai nokļūtu virsotnē, bet gan lai tiktu otrā pusē – kur guļ lielais Sevan ezers. Un es tiešām domāju – lielais – salīdzinājumam, Latvijas lielākā ezera, Lubāna, platība ir aptuveni 81 kvadrātmetri, bet Sevan – ap 1200 kvadrātmetriem (bet mums vismaz ir Baltijas jūra – saņem, Armēnija!).
Kalni vai nu šajā pusē vai nu jau šajā laikā vairs nebija tik ziedoši, bet gan smaržoja pēc izžāvētas tējas (un man tik žēl, ka smaržu nevar tāpat piefiksēt kā mirkli fotogrāfijā). Zeme gan joprojām sauli piesūkusies – varēja just, kā tās siltums rāpjas man virsū, no pēdām līdz ceļiem, viduklim, visur. Un tad neliela vēja brāzma, lai mazliet vieglāk, lai var uzelpot.
Šo maršrutu neviens no gājējiem vēl nebija izmēģinājis, tādēļ mēs pat nebijām pārliecināti, ka aiz tā kalna, kur mēs dodamies, ezers vispār būs. Bet gājām tāpat. Un varat iedomāties to prieku, kad pirmie gājēji vietā, kur kalni pašķīrās, ieraudzīja ūdeni. Varēja just, ka gaita paātrinās (kas, iespējams, bija ne tikai prieka, bet arī lejupceļa dēļ) un parādās par kripatiņu vairāk enerģijas, jo galamērķis ir tepat, gandrīz ar roku aizsniedzams.
Kāpiens šoreiz bija salīdzinoši vieglāks, jo notika lēzenāk, izņemot posmu pie paša ezera, kur nācās meklēt apkārtceļu, jo “pa taisno” mēs tiktu zobos fermu sargājošiem suņiem. Tur es paspēju atcerēties, ka vispār jau man ir bail no augstuma un pajautāt sev, ko es te daru, manevrējot pa 15 centimentrus platu taciņu, no kuras turklāt slīd nost gan smiltis, gan akmeņi. Bet nu, ja reiz šo rakstu, tad līdzsvars mani šoreiz nepievīla, paldies, novērtēju.
Ezers bija ļoti skaists, bet ūdens ļoti auksts, un līdz tam mūsu pusē nebija nemaz tik viegli tikt. Lai nu kā, kājas mēs pamērcējām, pusdienas paēdām, vēju un mazliet lietus pabaudījām un āvām kājas atpakaļ, lai līdz saulrietam paspētu nokļūt mājās. Šķiet, ka ezers par to mazliet apvainojās, jo mākoņi sabiezēja arvien vairāk, līdz kalnos tie jau ložņāja mums pār galvām. Saspiedāmies mazliet ciešākā grupiņā, lai neviens tajos mākoņos nepaliek, un gājām, ap sevi brīžiem redzēdami vien tuvāko ceļu un mazliet pļavas – ne miņas no kalniem. Bet, lai arī izskatās spocīgi un izskanēja daži joki par vilkiem, kalni beidzot bija dabūjuši arī nelielu mitruma devu un visapkārt smaržoja vēl labāk (iedomājieties – vēl labāk par žāvētu tēju). Tuvojoties Kalavan, mākoņi nedaudz atkāpās un debess atkal kļuva gaišāka, it kā sveicinot mājās pārnākušos.
Kāpšanas process tātad bija vieglāks, taču gājām ilgāk – kopā 9 stundas, un nogurām līdz stadijai, ka vakariņas jāēd netīriem, pēc tam dušā un gulēt (kas manā gadījumā bija ap 9 vakarā). Nākamajā rītā smējos, ka it kā būtu jāsāp kājām, bet sāp man mugura un, nu labi, ceļgali arī (vecums nenāk viens), bet tas jau ir pārgājis, un jaunas kaites nākušas vietā – kaut kas nav lāgā ar potīti. Nezinu, ko darīšu vēl pēc gadiem desmit, divdesmit, ha. Bet ko nu par to, ir šodiena. Un bija aizvakardiena, kad gājām uz ezeru.
madara is here 